Līdz 14. gadsimtam

No viduslaiku dokumentiem un hronikām zināma atsevišķu senlatviešu (lībiešu) vārdu transkripcija latīņu valodā – Meluke, Paike, Russinus, Talibaldus, Vestardo, Utile, Dravestove, Vesdots, Waridote, Darbeslave, Kaire. Indriķa hronika piemin arī šādus līvu vārdus: Ilo (Ylo), Kulevenes tēvs (Kulewene), Vieco (Viezo, Vietzo), Alo tēvs, Viliendi, Uldenago, Vade, Valdeko, Gerveders, Kaupo, Anno, Imauts jeb Imants, Kirjāns, Lajāns, Aso, Ako, Dabrelis, Vane, Vesiķis, Ase, Uldevene, Vievaldis. Daļa no šiem vārdiem ir baltu cilmes, piemēram, Gerveders vai Dabrelis. Līvu pārlatviskošanās rezultātā daļa no līvu personvārdiem kļuva par latviešu vārdiem, piemēram, Imants vai Uldis.

Senlatviešu maztautas, tāpat kā visas citas Eiropas tautas, nav lietojušas uzvārdus jeb ģimenes vārdus. Tā vietā lietoti pievārdi, kas norādīja tā īpašnieka statusu un izcelsmes vietu. Indriķa hronikas latīņu valodā rakstītajā tekstā pieminēti šādi personvārdi: ķēniņš Viesceķis no Kokneses (rex Vetseke de Kukonoyse), ķēniņš Visvaldis no Jersikas (Vissewalde rex de Gerzika), savukārt Kaupo saukts par ķēniņu un Turaidas līvu vecāko (Caupo quasi rex et senior Lyvonum de Thoreida). Livonijas feodālie seniori savu vasaļu vārdiem mēdza pievienot arī viņu etniskās izcelsme pievārdu, piemēram, Gerhards Līvs (Gerardus Livo) vai lēņa vārdu – Varidots no Autīnes (Waridote de Antine) vai Ikšķiles Konrāds (Conradus de Ykescole). Ar laiku šie pievārdi kļuva par dižciltīgo vācbaltiešu dzimtu uzvārdiem, piemēram, fon Līveni (von Lieven) vai fon Ikšķiļi (von Uexküll).


Komentēt:

Vārds *

E-pasts *

Mājaslapa