19. gadsimtā

Plašākais latviešu uzvārdu došanas process notika 1826. gadā Vidzemes guberņā, 1835. gadā Kurzemes guberņā un 1866. gadā Vitebskas guberņā (Latgalē). Lielākajā Latvijas daļā uzvārdu devēji bija vācieši, un uzvārdu rakstība atbilda vācu valodas grafētikai un ortogrāfijai, piemēram, Anna Kahrkling vai Anna Kārkliņ. Latgalē poliski orientētie muižnieki un baznīckungi zemniekiem piešķīra poliskus uzvārdus, bet krieviski orientētie muižnieki – krieviskus uzvārdus.

Lielākā daļa šajā laikā doto uzvārdu piederēja šādām pamatgrupām:

vārdi, kas apzīmēja amatus, titulus, tautību, dzīvniekus vai dabas objektus, piemēram, Kalējs, Mucenieks, Melderis, Dzirkalis, Arājs, Sējējs, Podnieks, Ratnieks, Deģis, Bondars, Sondors, Namiķis, Jumiķis, Ķesteris, Kantors, Muižnieks, Stārasts, Vagars, Bajārs, Ķēniņš, Ķeizars, Barons, Vaivads, Polis, Zviedrs, Vācietis, Krievs, Leitis, Kalns, Leja, Celms, Bērzs, Ozols, Vītols, Liepa, Vilks, Lācis, Briedis, Balodis, Vanags, Rubenis, Mednis, Avens, Sils, Apse, Alksnis, Priede, Vējš, Gulbis, Gailis;
vārdi, kuriem pievienoja to pamazināmās formas izskaņu -iņš, -iņa, -ītis, -īte, piemēram, Kalniņš, Lejiņš, Celmiņš, Bērziņš, Ozoliņš, Liepiņš, Siliņš, Vilciņš, Lācītis, Priedīte, Saulīte, Gailītis, Muciņš, Krieviņš, Zviedrītis, Polītis;
vārdi, kuriem pievienoja piederības izskaņu -nieks, -ietis, piemēram, Lejnieks, Bisenieks, Kalnenieks, Ozolnieks, Priednieks, Kurzemnieks, Ezernieks, Galenieks, Saulietis, Pakalnietis;
vārdi, kuriem dažādos novados pievienoja dažādas piederības izskaņas -āns, -ēns, -ārs,- ums, -uks, -ājs, -ējs, -užs, -avs, -ens, -ants, -ars, -arts, -āts, -ents, -onts, -uts, -ūns, -ons, -eiks, piemēram, Pridāns, Gulēns, Kalnārs, Grodums, Kirpļuks, Kalnājs, Salnājs, Linužs, Birkavs, Galējs, Rībens, Porgants, Zuments, Zigmonts, Sukuts, Meškūns, Bļodons, Rupeiks;
latviskie saliktie vārdi, kuros salikteņa otrā daļa saturēja vārdus -gals, -kalns, -mals, -miķelis, -jānis, -arājs, piemēram, Laukgals, Zeltkalns, Rožkalns, Purmals, Silamiķelis, Mazjānis, Milzarājs;
vāciskie vārdi, kas apzīmēja amatus, dzīvniekus, kokus vai citus objektus, piemēram, Šmits (kalējs), Meijers (pārvaldnieks), Millers (dzirnavnieks), Beķeris (maiznieks), Vēbers vai Vēvers (audējs), Bauers (zemnieks), Šulcs (ciema vecākais), Švēde (zviedrs), Sakss (saksis), Voits (fogts, soģis), Brūveris (aldaris), Šlesers (atslēdznieks), Fišers (zvejnieks), Krīgers (karotājs), Pastors (mācītājs), Zanders (zandarts), Volfs vai Vulfs (vilks), Hiršs (briedis), Linde (liepa), Eihe (ozols), Veide (vītols), Bušs (krūms), Cāns (zobs), Plāte (lēzena bļoda), Švāns (gulbis), Šperliņš (zvirbulis), Birks (bērzs), Zonne (saule), Šterns (zvaigzne), Taube (balodis), Veiss (balts), Švarcs (melns), Brauns (brūns), Grīns (zaļš);
vāciskie saliktie vārdi, kuros salikteņa otrā daļa saturēja vārdus -manis (vīrs), -sons (dēls), -šteins (akmens), -bahs (strauts), -dorfs (ciems), -bergs (kalns), -tāls (leja), -lands (zeme), -felds (lauks), -baums (koks), -valds (mežs), -šmits (kalējs), -meisters (meistars), piemēram, Blaumanis, Silmanis, Andersons, Kirhenšteins, Švarcbahs, Bendorfs, Veinbergs, Rozentāls, Neilands, Freidenfelds, Veidenbaums, Kronvalds, Rēvalds, Olbergs, Dambergs, Kronbergs, Siliņšmits, Būmeisters;
poliskie un baltkrieviskie vārdi, kuriem pievienoja piederības izskaņu -skis, -ičs, -ics, -čiks, -ko, piemēram, Latkovskis, Lazovskis, Kovaļevskis, Dombrovskis, Jankovskis, Ratkēvičs, Kokorevičs, Jurēvics, Jankevics, Baldunčiks, Šileiko, Budreiko, Andreiko;
krieviskie vārdi, kuriem pievienoja piederības izskaņu -ovs, -evs, -ins, piemēram, Tretjakovs, Morozovs, Ivanovs, Latiševs, Logins.

Atsauce – Valsts valodas centrs par vārdu un uzvārdu lietošanu un rakstību latviešu literārajā valodā


2 komentāri

  1. Gunars Minka saka:

    Ko nozime uzvards : Minka

  2. Nellija Podskočija saka:

    Kādas izcelsmes ir uzvārdam Podskočijs

Komentēt:

Vārds *

E-pasts *

Mājaslapa