14.-19. gadsimtā

Pēc senlatviešu kristīšanas vai pāriešanas katoļu ticībā lielākā daļa zemnieku saglabāja senos vārdus, bieži vien vienlaikus ar kristībās piešķirtajiem baznīcas vārdiem jeb “krustavārdiem”. Vienlaikus pastāvēja arī pavārdi jeb iesaukas, kas varēja mainīties dzīves laikā un nepārgāja uz citiem ģimenes locekļiem. Palaikam tika lietoti arī tēva vai mātes vārdi, piemēram, Teņa tēvs, Marijas Juris. Pēc Vidzemes un Kurzemes zemes kungu pāriešanas luterticībā 16.-18. gadsimtā ar lielāku dedzību tika veidotas kristīgās draudzes un luterāņu mācītāji lielāku uzmanību pievērsa zemnieku apgaismošanai. Tomēr arī šajā laikā Rubenes mācītāja Kristofa Hardera 1781.-1790. gadā izdotajā “Vidzemes kalendārā” blakus citās Eiropas valstīs izplatītajiem vārdiem bija atrodami arī apmēram 70 latviskas cilmes vārdi, piemēram, Mīliņš, Mieriņš, Laimīts, Gudriņš, Gaišuls, Glābiņš, Labdars, Taisniņš, Strāduls, Bezbailis, Lēnprātulis, Dāvātiņš, Dievbītiņš, Dievkāriņš, Dievdots, Labklājīte, Mēlvaldīte, Pastāvule, Dievklausīte, Klusīte, Žēlīte, Dārdzīte, Šķīstula, Varenīte, Skaidrīte. Domājams, ka šie vārdi raksturo vārdu došanas modi brāļu draudžu novados Vidzemē. 1789. gadā publicētajā Sunākstes mācītāja Gotharda Frīdriha Stendera izdotajā vārdnīcā “Lettisches Lexikon” minēts vairāk kā 100 latviešu personvārdu, piemēram, Balcers, Biernis, Jēcis, Kaspers, Lapiņš, Birre, Nēze, Dārta, Ķērsta, Kača, Bille, Sape, Zuze, kas pa lielākai daļai bija kristīgo personvārdu latviskojumi.

Pirmie lībiešu un senlatviešu cilmes uzvārdi avotos sastopami Livonijas konfederācijas pilsētās pastāvīgi dzīvojošajiem līvu un latviešu ģilžu amatniekiem 14. gadsimtā, senākos personvārdus Latvijā pētījis un apkopojis E.Blese (1929). Rakstītajos avotos atrodami vairāku Rīgas pārcēlāju dzimtu uzvārdi – Raņķi, Muižeļi, Dumpji, Ozoliņi, Kalniņi, Sēļi, Kreši, Dāles, Rungaiņi, kas darbojās šajā nozarē vairākās paaudzēs. Darbojoties vāciskajā saimnieciskajā vidē, Rīgas latvieši vāciskoja kristīšanas dokumentos fiksētos vienkāršos latviskos vārdus — Jānis (Janne), Līze, Ede u.tml., sākās arī uzvārdu vāciskošana, piemēram, Jānis Reņģītis parakstījās kā Johann Rengiet, Sīmanis Raņķis kā Simon Ranck  Lielākā daļa šajā periodā radušos latviešu uzvārdu bija vāciskas, zviedriskas vai poliskas cilmes, piemēram, Jānis Šteinhauers (vācu: Steinhauer – akmeņkalis).

Atsauce – Daiga Mikuļska. Mans vārds — mana bagātība. “Kurzemes vārds”, 2003. gada 18. septembris
Atsauce – Melita Svarāne. Par ko parakstījās Rīgas latvieši 18. gadsimtā un 19. gadsimta pirmajā pusē. “Latvijas Arhīvi” 2001.3., 36. lpp.

Komentēt:

Vārds *

E-pasts *

Mājaslapa